trešdiena, 2014. gada 23. aprīlis

Gruzija. Kā tika veidots maršuts pa Kaukāza tīrradni

Katram savs kalns, katram sava svešā zeme. Mans kalns – Kazbeks, mana svešā zeme – Gruzija. Uz šo Kaukāza kalnu valsti nebraucam izvēlēties tūrisma objektus, nebraucam, lai izmantotu dienvidniecisku servisu un baudītu kvalitatīvu atpūtu pie jūras. Gruzijas tūrisms cenšas, taču valsts unikālums bija un paliks tās haotiskā ikdiena, maigi rupja vienkāršība un skaidra viesmīlība. Cik cilvēku, tik dabas. Ar plašām maģistrālēm un stiklotām viesnīcām Gruzijā ir ne viena vien vieta. Šajā zemē vajag govis ceļmalās, arbūzu tirgotājus, straujas kalnu upes, vecas automašīnas un galda dziesmas.


„Atnāc šurp! Kāpēc nenāc, es taču tev tik skaisti prasīju. Lūdzu, atnāc pie manis...” Tas bija gruzīnu taksista, kurš vadīja vecu žiguli, uzaicinājums aizvest mūs uz lidostu, uz Tifilisas centru. Gruzīnisks akcents reibina, kā arī viņu vīns, vai no augstiem kalniem atvērušies bezdibeņi. Bet uz pilsētu aizbraucam ar vilcienu.


Tifilisa tagad ir stipri mainījusies, nekā tad, kad biju tur pirmā ceļojuma uz Gruziju laikā, pirms sešiem gadiem. Vienmēr jūlijā iztieku, ar to, kas ir, kad apavu zoles gandrīz vai svilst pie asfalta, bet vietām tu meklē soliņus atpūtai, dzestri šļācošas strūklakas. „Jūlijs, tas vēl nekas, re, atbrauc augustā, tad paši gruzīni skrien no Tifilisas pie jūras,” kaut kad teica par vietējiem kļuvuši lietuvieši, kas dzīvoja tajā laikā Tifilisā. Taču viņi dzīvoja Tifilisā koka māju kvartālā, kur jaunas Gruzijas ambīcijas vēl nav skārušas sastingušās pilsētas auru. Mājas – koka skaras, ar balkoniem, terasēm un verandām. Ēnās atrodas vīri ar resniem vēderiem, apaugušām mugurām, sievietes izplata tenkas, un skraida puspliki bērni. Māmiņas pārdod plūmes, persikus un vīnogas, bet no pagraba plūst karstas, tepat ceptas maizes smarža.


Tādā karstā dienā no saules slēpjamies Tifilisas pazemes pirtīs. Gluži kā neprātīga ideja - karstā dienā iet karstā pirtī, bet biezās sienas un pagraba krēsla piešķir atspirdzinājumu, kaut arī iekāpjot karstā, ar sēra smaržu dvašojošā baseiniņā, gribas pēc iespējas ātrāk laisties prom – ļoti karsti, ļoti smacīgi, un viss šis sajaukums, liekas, kā tikšķoša bumba tūlīt ņems un sprāgs. Pa krānu tek veselīgs, karsts šķidrums, ūdens, piepildījis rezervuāru, tas tek uz grīdas, bet es kā vēzis nosarcis arī jau vairs nevaru izturēt. No masiera, kurš skaisti apsējis ap jostas vietu baltu dvieli, pakalpojumiem atteicos, kaut arī viņš jauki piedāvāja savu palīdzību.


No Tifilisas izkļūt var uz dažām pusēm, šoreiz izvēlamies ziemeļus. Braucam pa kara ceļu līdz slavenajai Kazbegi pilsētiņai, kuru ielenc reibinošā skaistuma kalnu siena, zaļas ganības, augstu iemitinājušās pareizticīgo baznīcas un lielākā rota – baltojošā Kazbeka virsotne. Būtu grūti atrast otru tik brīnišķīgu vietu pasaulē, varbūt pat es to nemeklētu.


Aukstā un skaidrā naktī Kazbeku pārklāj noslēpuma plīvurs, bet tūkstošiem spožas zvaigznes kā sniegpārslas krīt milzīgajam kalnam uz pleciem un piepilda slēptākos kaukāziešu sapņus. Kazbeks viss ir nosēts ar akmeņu čupām un izgraizīts brūns kā kakao, bet auksts kā ledus upītēs. Nolaidies no tā nogāzēm, atkal nonāc uz ilga un vientuļa ceļa, tāda, kādi parasti ir Gruzijā: zaļu govju okupēts, kuras skrien uz šoseju no pļavās trakojošiem knišļiem.


Dabas brīnumi Gruzijā – vieni no iespaidīgākajiem pasaulē, vēl pievienojam tiem citu šedevru – kulināriju, un Gruzija būs tā vieta, kuru atzīmēsiet arī nākamo brīvdienu kalendārā. Pasaulē ir maz vietu, kur, pasūtot maizes šķēlīti, saņem ēdienu, kurš tik tikko ietilpt šķīvī. Viesmīlība lejās pāri malām – arī daudz ēdiena un vīna, un ne mazāk. Bet gruzīni smaida – paldies, ka apmeklējat mūsu valsti, šodien jūs par neko nemaksāsiet. Tas „šodien” visbiežāk turpinās arī rīt.

Kalni apbrīnojami, bet Gruzijas jūrmala – savdabīga. Īpaši Batumi, pilsētā, kura aug tempā, ar kādu nespēj neviena cita pilsēta. Promenādes gar jūru ir tīras un ērtas, krasts – ar smalkiem akmentiņiem nosēts, saulrieti ir viens par otru sārtāki, viesnīcu kupoli gandrīz ar zeltu spīd. Šeit ir Gruzijas nākotne, ļoti tuva un bagāta nākotne. Izmēģināju vietējo chačapuri, tā saukto  - „adžārisko”. Tas atšķiras no citiem chačapuri ar to, ka pirms pasniegšanas uz tā vēl tiek uzkulta jēla ola, kas tāpat arī paliek tādā ne zaļā, ne ceptā maisījumā un tad tiek uzlikts labs gabals sviesta. Tādam adžāriskam ēdienam ir kuģīša forma, bet olas dzeltenums viz tā vidū un neskrien „pār bortu”. Trekni, viesmīlīgi, bet man mīļāks ir chinkali ēdiens – gruzīņu pelmeņi, garšīgākie ir ar sēnēm vai biezpienu. Chinkali ir aizgriezti ar mezgliņu, ēdami ar rokām, bet mezgliņš atstājams uz šķīvja, lai būtu iespējams saskaitīt, cik jūs apēdāt.


Gruzijā ir daudz skatu – gan jūras, gan kalnu, - daudz ir garšīgas pieredzes – chinkali, chačapuri, sieri un čiučeli, atliek tikai sakrāmēt mugursomu un ceļot. Iemetiet mugursomā arī žūksni pacietības, dažas vēl joprojām labojamas viesnīcas tiek celtas ne visur tik ērtas, bet taču ne tāpēc mēs šurp braucam uz Gruziju. Bet atlidojuši uz Tifilisu, mēs pērkam milzīgu arbūzu no līksma tirgoņa, apsēžamies nelielā parkā un, izvilkuši karti, skatām ievērojamākos ceļojuma punktus: vīna pagrabi Kakhetijā, senā galvaspilsēta Mcheta, kalni Svanetijā vai arī Kazbegi pilsētā un ar melnajām smiltīm vai akmentiņiem nosētas pludmales Kobuleti vai Batumi. Madloba, Gruzija.

Autors: Dainius Kinderis

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru